Чтение онлайн

Man acu priekšā viss sagriezās raibs, metās pat nelabi, un es jutu, ka tieši šobrīd sākas paši drausmīgākie un brīnumainākie notikumi manā nelaimīgajā ārsta dzīvē.

— Jūs to sakāt man? — es noprasīju un jutu, ka drebu. — Man? … Vai jūs maz zināt…

Bet viņa nevēlējās klausīties, pagriezās pret pulkvedi un iespļāva tam sejā.,Tas pielēca kājās un iesaucās:

— Puiši!

Kad tie sabruka istabā, viņš nikni teica:

— Uzdodiet viņai divdesmit piecas reizes ar slauķi!

Sieviete neko neteica, un viņu, zem rokām saņemtu, iz­vilka laukā, bet pulkvedis aizvēra durvis un aizlika priekšā krampīti, tad atslīga uz ķeblīša un aizmeta prom marles vīkšķi. No nelielā iegriezuma sūcās asinis. Pulk­vedis noslaucīja spļaudekli, kas bija ieķēries labajā ūsā.

— Sievieti? — es noprasīju gluži pārvērstā balsī.

Viņa acīs uzliesmoja niknums.

— Ehe-hē … — viņš novilka un uzmeta man draudīgu skatienu. — Nu es redzu, kas par putnu man iedots dak­tera vietā …

Vienu no lodēm es acīmredzot biju ietriecis viņam mutē, jo atceros, ka viņš līgojās uz ķeblīša un no mutes viņam plūda asinis, tūliņ pēc tam parādījās plankumi uz krūtīm un vēdera, tad viņam izdzisa acis un no melnām pārvēr­tās pienainās; beidzot viņš novēlās uz grīdas. Šaudams es, cik atceros, baidījos sajaukt skaitu un izšaut pēdējo — septīto lodi.

«Tā, nu arī man beigas…» es domāju, un no brauniņa ļoti patīkami oda pēc dūmu gāzes. Tiklīdz durvis nobrakšķēja, es izmetos laukā pa logu, ar kājām izsizdains stiklus. Un liktenis bija man žēlīgs — izlēcu klusā pagalmā, gar malkas grēdām izskrēju tumšā ielā. Es noteikti būtu noķerts, taču nejauši uzdūros iegruvu- mam starp diviem mūriem, kas slējās cieši viens otram blakus, un tur, iedobē, gluži kā alā vairākas stundas no­sēdēju uz ķieģeļu drumslām. Man garām aizauļoja jāt­nieki — to es dzirdēju. Ieliņa veda līdz Dņeprai, un viņi ilgi siroja gar upi, mani meklēdami. Pa plaisu varēja re­dzēt vienu pašu zvaigzni, nezin kāpēc man šķita, ka tas bija Marss. Man izlikās, ka tā sasprāgst. Bija sprādzis pirmais šāviņš, aizsegdams zvaigzni. Un pēc tam visu nakti Slobodkā skanēja dārdi un grāvieni, bet es sēdēju ķieģeļu alā un klusēju, un domāju par savu zinātnisko grādu un par to, vai sieviete no slauķa sitieniem nomira vai ne. Bet, kad trokšņi apklusa un sāka aust gaismiņa, es izlīdu no iedobes, nespēdams ilgāk izturēt mocības — biju apsaldējis kājas. Slobodkā šķita kā izmirusi, valdīja klusums, zvaigznes bija izbālējušas. Un, kad nonācu pie tilta, viss bija tā, it kā ne pulkveža Ļeščenko, ne jātnieku pulka nekad nebūtu bijis… Tikai zirgu mēsli uz izdan­gātā ceļa …

Un es viens pats nosoļoju visu ceļu līdz Kijevai un iegāju tajā, kad jau bija pavisam gaišs. Mani sagaidīja dīvaina patruļa neparastās, ausainās cepurēs.

Mani apturēja, prasīja dokumentus.

Es atbildēju:

— Esmu dakteris Jašvins. Bēgu no petļuriešiem. Kur viņi ir?

Man paskaidroja:

— Naktī aizgāja. Kijevā ir revolucionārā komiteja.

Un redzu, ka viens no patruļniekiem ielūkojas man acīs, tad tā kā žēlsirdīgi atmet ar roku un saka:

— Ejiet, dakter, mājās!

Un es gāju.

Pēc klusuma brīža es Jašvinam pavaicāju:

— Vai viņš nomira? Vai jūs viņu patiesi nogalinājāt vai tikai ievainojāt?

Jašvins ar savu mazliet dīvaino smaidu atbildēja:

— Ak, varat būt droši. Es nogalināju. Varat paļauties uz manu ķirurga pieredzi.

1926